6533b855fe1ef96bd12b01f6

RESEARCH PRODUCT

Ārpolitikas veidošana Latvijā: kontinuitātes problēma

subject

description

Arvien pieaugošajā pasaules globalizācijā un integrācijā katras valsts un sabiedrības attīstība un labklājība ir tieši atkarīgas no valstu spējas efektīvi darboties starptautiskajā laukā. Mūsdienu starptautiskajā sistēmā ārpolitikas veidošanas process kļūst arvien komplicētāks un sarežģītāks, parādās arvien jauni veidošanas procesu ietekmējošie faktori, arvien jauni nosacījumi, kas jāņem vērā atbildīgajām institūcijām un amatpersonām. Tādēļ ir būtiski izvērtēt šos faktorus, ārpolitikas veidošanas procesu, lai varētu to pilnveidot un padarīt efektīvāku. Līdz ar to, bakalaura darbā „Ārpolitikas veidošana Latvijā: kontinuitātes problēma” tiek apskatīts process, kā tiek veidota Latvijas ārpolitika, pamatā vērtējot pēc tā, kā ir realizēti ārpolitikas pamatnostādņu dokumentos nospraustie mērķi, bez tam arī institūcijas, kas to veido, īpašu uzmanību pievēršot procesa izmaiņām pēc Latvijas iestāšanās ES un NATO. Bakalaura darba sākumā tiek izvirzīta hipotēze: Līdz šim kontinuitāti Latvijas ārpolitikā sekmēja Ārlietu ministrija kā galvenā ārpolitiku veidojošā institūcija, taču līdz ar iestāšanos ES un NATO, tās stratēģiskā nozīme ir mazinājusies, kas, iztrūkstot nacionālo interešu skaidram nedefinējumam un ilgstošai demokrātijai, var traucēt pēctecīgas politikas veidošanai. Lai pierādītu hipotēzi, darba pirmajā, teorētiskajā daļā tiek apskatīta ārpolitikas būtība, iekšējie un ārējie ārpolitiku ietekmējošie faktori, ārpolitikas izpratnes maiņa laika gaitā teorētiķu vidū. Savukārt, lai izvērtētu ārpolitiku veidojošo institūciju lomu Latvijā un it īpaši to, kā ir mainījusies Ārlietu ministrijas lomu, darba otrajā nodaļā tiek apskatītas šo institūciju funkcijas, spējas ietekmēt procesus, kā arī vai ir mainījusies, ja ir, to nozīme mainoties starptautiskajai situācijai. Pēc tam tiek apskatīti oficiālajos dokumentos nospraustie ārpolitikas mērķi, veicot to izvērtējumu, kā arī to, kādi faktori ir ietekmējuši tieši šādu mērķu izvirzīšanu, un izmaiņas laika gaitā. Pēdējā, ceturtajā nodaļā tiek veikts ārpolitikas izvērtējums sākot jau ar brīvvalsts laiku, izanalizējot cik konsekventi un mērķtiecīgi ir realizēti nospraustie mērķi, kas ir traucējis un kas palīdzējis veidot pēctecīgu ārpolitiku. Līdz ar to darba gaitā realizējot galveno tā mērķi- izvērtēt starptautiskās vides maiņas ietekmi uz ārpolitikas veidošanas procesu, valsts institūciju nozīmes izmaiņām, kā arī uz pēctecīgas ārpolitikas veidošanu. Darba galvenais secinājums ir, ka Ārlietu ministrijas nozīme pēc iestāšanās starptautiskajās institūcijās ir mazinājusies. LR Ārlietu ministrijai joprojām ir ļoti būtiska, ja ne pati būtiskākā loma no 3 Latvijas ārpolitiku veidojošām institūcijām, tomēr tā ne vienmēr ir autonomi, neatkarīgi pieņēmusi konkrētu savu nostāju dažādos jautājumos, bet gan pēc iestāšanās ES un NATO, nogaidījusi uz citu sabiedroto valstu vairākuma viedokli, un tikai pēc tam paudusi „savu” viedokli. Latvija ir kļuvusi vairāk par reaģējošu un notikumiem valsti, nevis tos veidojošu. Institūcijas ne vienmēr paudušas vienotu viedokli. Tas, kā arī skaidri paustu, konkrētu nacionālo interešu definējuma trūkums kavē veidot pēctecīgu ārpolitiku.