6533b85afe1ef96bd12b9a8b

RESEARCH PRODUCT

Latvijas Zivsaimniecības politika pēc iestāšanās Eiropas Savienībā

subject

description

Pagājuši jau pieci gadi kopš Latvija kļuvusi par pilntiesīgu ES dalībvalsti. Zivsaimniecība ir viena no tām jomām Latvijā, uz kuru Eiropas integrācijas dinamika ir atstājusi būtisku iespaidu, jo šīs nozares politisko ietvaru veido Eiropas Komisija un tas ir saistošs visām dalībvalstīm. Līdz ar to šī sektora darbības sistēma kļūst par interesantu pētījuma objektu gan no politiskā, gan no ekonomiskā skatu punkta. Darba mērķis bija noskaidrot, kā Latvijā tiek ieviesta ES Kopējā zivsaimniecības politika un kādi ir tās rezultāti. Pētījuma teorētisko ietvaru veido atzīstams Hogwood un Gunn politikas ieviešanas procesa novērtēšanas modelis, kas ietver 10 izvērstus kritērijus konkrētās politikas analīzei. Šie kritēriji tiek iedalīti kā rīcībpolitikas ietekmes iekšējie faktori, savukārt ārējo faktoru grupu veido eiropeizācijas literatūrā apskatītie konceptuālie atzinumi par eiropeizācijas ietekmi uz rīcībpolitiku (impact on policy). Kopš 2004.gada 1.maija ir norisinājušies vairāki nozīmīgi pārmaiņu procesi zivsaimniecības pārvaldes un darbības jomā, lai gan jau kopš tā brīža, kad tika pieņemts lēmums par Latvijas dalību ES un tika uzsāktas sarunas ar kandidātvasltīm, politikas pārvalde un likumdošana ir tikusi pakāpeniski pakārtota Eiropas Kopējā Zivsimniecības politikas principiem. ES zivsaimniecības politiku būtībā vienkāršā izpratnē raksturo tas, ko nosaka pieejami fondu līdzekļi, jo tas ir svarīgākais instruments šīs politikas realizācijā. Dominējošā problēma zivsaimniecības sektorā, kuras risināšanai šobrīd KZP velta lielākos pūliņus, ir tā, ka „pārāk daudz kuģu ķer pārāk maz zivju”. Latvijas Zivsaimniecības industrijā (nozare sadalās trīs sektoros: zvejniecība, akvakultūra un zivju pārstrāde) pastāv daudzi būtiski problēmjautājumi, kuriem ir nepieciešams politisks risinājums nacionālā un Eiropas līmenī. Šis pētījums sniedz novērtējumu par zivsaimniecības politikas pārvaldes procesiem un identificē šīs politikas īstenošanas problēmas Latvijā. Autors ir izvirzījis šādu hipotēzi: Zivsaimniecības politikas attīstību pēc 2004.gada ir ietekmējusi iekšējo un ārējo faktoru kombinācija, kas attiecīgajai nozarei ir radījusi vairāk zaudējumus nekā ieguvumus.