6533b7d1fe1ef96bd125bc9c

RESEARCH PRODUCT

Endoskopiskas retrogrādas holangiopankreatogrāfijas un perkutānas transhepātiskas žulstsvadu stentēšanas metožu salīdzinājums onkoloģiskiem pacietiem ar mehānisku dzelti

subject

description

Problēmas aktualitāte. Katru gadu pacienti vēršas pie ārsta pēc palīdzības sakarā ar dzelti un dzeltes simptomiem, un nereti atklājas, ka pacientiem ir mehāniska žultsceļu obstrukcija sakarā ar ļaundabīgas masas palielināšanos vēdera dobumā. Lielākoties audzējs jau ir izplatījies, un radikāla operācija vairs nav iespējama. Šiem pacientiem, lai pagarinātu dzīvildzi un uzlabotu atlikušās dzīves kvalitāti, optimālākais risinājums ir paliatīva ārstēšana dzeltes mazināšanai. Darba mērķis. Aprakstīt un salīdzināt ERHP un PTHA stentēšanas metodes onkoloģiskiem pacientiem ar mehānisku dzelti, un izvērtēt, kura no metodēm pagarina pacienta dzīvildzi ar mazāku komplikāciju risku. Materiāli un metodes. Retrospektīvi tika atlasīti 57 pacienti, kuriem ir ļaundabīga audzēja izraisīta mehāniska dzelte un kuri ir ārstējušies RAKUS stacionāros “Latvijas Onkoloģijas centrs” un “Gaiļezers”. No 57 pacientiem pētījumā tika analizēti 25 pacienti ar aizkuņģa dziedzera duktālu adenokarcinomu T3 un T4 stadijā, 13 (52%) pacienti, kuriem tika veikta ERHP žultsvadu stentēšana, un 12 (48%) pacienti, kuriem tika veikta PTHA žultsvadu stentēšana. Pārējie pacienti tika izslēgti no pētījuma. Tika analizēti un interpretēti tādi pacientu dati kā iestāšanās un izrakstīšanās datums, miršanas datums, audzēja diagnosticēšanas datums, audzēja veids, audzēja stadija, simptomi stacionēšanas laikā, asins bioķīmijas radītāji pirms un pēc manipulācijas, manipulācijas veids un datums, komplikācijas. Rezultāti. Biežākie ļaundabīgie audzēji, kuri izraisījuši mehānisku dzelti Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas pacientiem, ir aizkuņģa dziedzera galviņas duktāla adenokarcinoma (72%), ekstrahepātiska holangiokarcinoma (19%), papilla Vateri karcinoma (5%) un intrahepātiska holangiokarcinoma (4%). Vīriešu vidējais vecums bija 65 ± 10 gadi un sievietēm – 74 ± 14 gadi. Iemesls pacientu stacionēšanai visos gadījumos bija dzelte, papildus 44% gadījumos bija sāpes vēderā, 16% gadījumos – ādas nieze un svara zudums, vēl 4% – drudzis. Gultas dienas pēc endoskopiskas biliāras stentēšanas mediāni bija 11,00 [6,00 – 16,00], pēc perkutānas transhepātiskas biliāras stentēšanas – 14,50 [10,00 – 21,50]. Secinājumi. Pēc perkutānas transhepātiskas angiogrāfiskas žultsvadu stentēšanas kopējā bilirubīna koncentrācija asins serumā mazinās ātrāk nekā pēc endoskopiskas biliāras stentēšanas. Statistiski ticamu atšķirību gultas dienu skaitā un dzīvildzē pēc abām manipulācijām nav. Starp abu veikto manipulāciju pēcoperācijas komplikācijām nav statistiski ticamu atšķirību. Kopš audzēja diagnosticēšanas brīža gada laikā bija miruši 85% pacientu. Statistiski ticamas dzīvildzes atšķirības pacientiem ar M0 un M1 stadijām nav.