6533b7d8fe1ef96bd1269d14

RESEARCH PRODUCT

Nieres transplantācijas rezultāti pacientiem ar hiperurikēmiju

subject

description

Hiperurikēmijas (HU) prevalence NT pacientu populācijā ir augsta, un tā asociējas ar 2 būtiskiem riska faktoriem: vājinātu nieres transplantāta (NT) funkciju un kalcineirīna inhibitoru, īpaši ciklosporīna A, lietošanu imūnsupresīvās terapijas shēmās. Joprojām diskutabla ir HU iespējamā ietekme uz NT funkciju un dzīvildzi. Retrospektīvā pētījuma mērķis bija izvērtēt HU prevalenci, riska faktorus un ietekmi uz nieres transplantāta dzīvildzi pacientiem Latvijas Transplantācijas centrā. Kopumā pētījumā tika iekļauti 144 pacienti. Neatkarīgā riska faktora noteikšanā tika izmantota loģistiskās regresijas analīze. Transplantāta dzīvildze tika analizēta ar Kaplan –Meier surveillance testu. Divu grupu salīdzināšanai tika izmantots Log Rank (Mantel-Cox) kritērijs. Hiperurikēmija tika definēta kā seruma urīnskābes līmenis asinīs > 416 μmol/L (7 mg/dL) vīriešiem un > 357 μmol/L (6 mg/dL) sievietēm vai ksantīnoksidāzes inhibitoru (allopurinols vai febuksostats) lietošana anamnēzē. Pacientu vidējais vecums bija 46.6 ± 13.9 gadi, un vidējais laiks pēc nieres transplantācijas bija 3.4 gadi. Hiperurikēmijas prevalence bija 42.4 % (n = 61). Hiperurikēmijas grupā pacientiem bija augstāks ķermeņa masas indekss (ĶMI) (p = 0.042), zemāks aprēķinātais GFĀ (aGFĀ) (p = 0.042) un biežāk dislipidēmija (p = 0.052). Ar HU asociējās arī diurētiķu (p = 0.025) un renīna-angiotenzīna sistēmu (RAS) inhibējošu medikamentu (p = 0.018) lietošana. Ievērojami biežāk, salīdzinot ar normurikēmijas pacientiem, HU grupā bija cistiskas nieru slimības (p = 0.001). Apstiprinājās statistiski nozīmīga HU asociācija ar nieres transplantāta zudumu (p = 0.031). Multivariāciju analīzē, izmantojot loģistiskās regresijas metodi, kā neatkarīgi HU riska faktori apstiprinājās: paaugstināts ĶMI (OR 1.90; p = 0.042), samazināts aGFĀ 24 mēnešus pēc nieres transplantācijas (OR1.32; p = 0.041), cistiskas nieru slimības (OR 4.95; p = 0.001), diurētiķu lietošana (OR 2.68; p = 0.025), RAS inhibitoru lietošana (OR 2.22; p = 0.018), kā arī nieres transplantāta zudums (OR 5.25; p = 0.031). Kaplan –Meier nieres transplantāta trīs gadu dzīvildzes līkne bija ievērojami zemāka HU grupā (p = 0.027) nekā normurikēmijas grupā. Nobeigumā var secināt , ka HU ir bieža komplikācija pēc nieres transplantācijas. Riska faktori, kas saistās ar pēctransplantācijas HU ietver paaugstinātu ĶMI, samazinātu aGFĀ 24. mēnesī pēc nieres transplantācijas, cistiskās nieru slimības, diurētiķu un RAS inhibitoru lietošanu, kā arī transplantāta zudumu. Hiperurikēmija ir nozīmīgs riska faktors transplantāta zudumam ilgtermiņā.