6533b7d8fe1ef96bd1269ddb

RESEARCH PRODUCT

Princips „Pienākums Aizsargāt”: jaunā ANO krīžu pārvaldības pieeja (2001 - 2011) neo-liberālā institucionālisma gaismā

subject

description

Bakalaura darba „Princips „Pienākums Aizsargāt”: jaunā ANO krīžu pārvaldības pieeja (2001-2011) neo-liberālā institucionālisma gaismā” tēma ir veltīta jaunākai ANO krīžu pārvaldības normatīvai reformai – principam „Pienākums Aizsargāt”. Darba teorētiskās daļas uzdevums ir izpētīt pašu „Pienākumu Aizsargāt” – kas tas ir, tā funkcija un pievienotā vērtība ANO krīžu pārvaldībā. Darba galvenais uzdevums ir izpētīt ANO nozīmi (funkcijas un to lomu) šī principa attīstībā. Darba gaitā tika uzstādīti divi galvenie jautājumi – „Kāda ir ANO loma principa „Pienākums Aizsargāt” attīstībā (radīšanā, nostiprināšanā un institucionālajā ieviešanā)”? un „Cik veiksmīgi ANO pilda savu lomu principa „Pienākums Aizsargāt” attīstībā?” Tika izvēlēti neo-liberālā institucionālisma trīs efektivitātes kritēriji , kas definēja ANO funkciju jeb lomu „Pienākuma Aizsargāt” (PA) attīstībā. Darba gaitā pierādījās hipotēze, ka „ANO nozīmīga loma principa „Pienākums Aizsargāt” attīstībā ir valdību intereses veicināšanā un dienaskārtības veidošanā, līgumiskās vides veicināšanā un politisko bloku noregulēšanā, kā arī nacionālo un administratīvo kapacitāšu veicināšanā un spēcīgo sabiedroto piesaistē.” Uz jautājumu „Cik veiksmīgi ANO pilda savu lomu principa „Pienākums Aizsargāt” attīstībā?” tika izvirzīta hipotēze, ka „ANO ir veiksmīga dienaskārtības veidošanas procesā, taču mazāk veiksmīga dalībvalstu vienprātības panākšanā caur līgumisku pārrunu vidi, un ir vāja principa ievērošanas nodrošināšanā institucionālajā un nacionālajā līmenī”. Darba gaitā tika konstatēts, ka ANO ir spēlējusi nozīmīgu lomu PA principa radīšanā un pārveidošanā par starptautisku dienaskārtību, veicinot valstu interesi ar dažādu diplomātisko un normatīvo (informācija) instrumentu palīdzību. ANO ne vienmēr ir spējusi uzturēt līgumisku vidi – lai gan ANO forumi kā pastāvīgas kaulēšanās arēnas ļāva valstīm rast vienotu definīciju 2005. gadā un rast vienotu perspektīvu, kā PA turpmāk operacionalizēt (2009. gadā) Taču joprojām pastāv šaubas un bailes par principa normatīviem un praktiskiem trūkumiem. Tas liecina par to, ka ANO nespēj tik veiksmīgi sekmēt ANO vienprātību uz PA operacionalizāciju. Visvairāk to ietekmē Asamblejā esošie politiskie bloki – opozīcija, atbalsta koalīcija, un pa vidu esošās uzmanīgās valstis, kā arī DP pastāvīgo locekļu intereses, ko tās labprāt aizstāv. Institūcijas efektivitātes trešo kritēriju ANO pilda pašlaik, attīstot globālu PA atbalstītāju tīklu, taču runājot būtiskām PA reformām kā agrīnās brīdināšanas sistēmas uzlabošana un tās attīstība, tad ANO tiek uzskatīta kā vāja šī kritērija izpildē. Tādā veidā var secināt, ka ANO bija veiksmīga dienaskārtības veidošanā , mazāk veiksmīga dalībvalstu vienprātības panākšanā, kā arī ANO ir bijusi vāja dalībvalstu un institūcijas kapacitāšu celšanā, lai pielāgotos jaunajam principam gan normatīvi, gan institucionāli un ar laiku – arī praksē. Autore secina, ka izvirzītās hipotēzes ir pierādītas, un turpmāk pētot ANO lomu kolektīvās drošības jautājumos, uzmanību varētu pievērst ANO lomai principa praktiskajā pielietojumā „on the ground”, izvērtējot to pēc Levija, Hāsa, Keoheina un Joahīmas kritēriju savienojumiem. Teorētiskās nodaļas secinājumi par PA ir šādi: tas ir universāls princips, taču līdz galam nepaskaidrots un no normatīvas neskaidrības rodas praktiskā rakstura grūtības. Taču galvenā atziņa ir tā, ka princips patiesi var dot ieguldījumu ANO krīžu pārvaldībā , ja izmantot un attīstīt tā preventīvās kapacitātes, kā arī ar principa efektīvu pārvaldību saistītās gan institucionālās, gan arī politiskās reformas, kas līdz šim tika gadiem atliktas.