6533b81ffe1ef96bd1277645

RESEARCH PRODUCT

Ķīnas arhitektūras attīstība laika posmā no 1949. līdz 1955. gadam

subject

description

Šai darbā ir pētīti galvenie, būtiskākie Ķīnas arhitektūras attīstības aspekti laika posmā no 1949. līdz 1955. gadam. Aplūkota arī Ķīnas arhitektūras teorijas specifika. Ņemti vērā politiskie un ekonomiskie apstākļi, kas ietekmējuši Ķīnas arhitektūras veidošanos šai laika posmā. Noteicošie Ķīnas arhitektūras vēstures, kā arī politiskās un ekonomiskās situācijas aspekti un dati laika posmā no 1949. līdz 1955. gadam ir savstarpēji saistīti. Ķīnas arhitektūra ir visas pasaules arhitektūras mantojuma nozīmīga sastāvdaļa. Šo mantojumu pārstāv gan Ķīnas tradicionālās arhitektūras pieminekļi, gan arī būves, kas mākslinieciski, konstruktīvi un tipoloģiski iemieso XX gs. pasaules arhitektūras tendences. Tiek norādīts, ka Ķīnas arhitektūras procesi laika posmā no 1949. līdz 1955. gadam ir veidojušies visai izolēti, toties intensīvi. Celtniecības darbu apjoms šai laikā ievērojami palielinājās. Uzplauka visa rūpniecība – tika īstenots pirmais tautsaimniecības celtniecības piecgades plāns. Daudzi Ķīnas arhitektūras pieminekļi, kas tapuši laika posmā no 1949. līdz 1955. g., ir labi pazīstami, to arhitektonisko, māksliniecisko, stilistisko un kompozīcijas īpatnību izpēte atklāj to ievērojamo lomu visā Ķīnas arhitektūras attīstībā. Analizējamajā laika posmā – pēc pilsoņu kara beigām (1945.–1949.) – noslēdzās Ķīnas apvienošanās tās pašreizējās robežās. Šis notikums kļuva par nacionālās arhitektūras tapšanas pamatu – aizvien palielinājās būvniecības apjomi, ar plašāku vērienu notika pilsētu pārveidošana, un mainījās arī pati arhitektūra. Mūsdienās visai lielas daļas modernās Ķīnas būvniecības pamatā ir tradicionālie arhitektūras stili, kuros lielākoties ir saskatāmas aplūkojamajam laika posmam raksturīgas iezīmes. Tādējādi varam secināt, ka arī pašlaik ir aktuāla minētā laika posma Ķīnas arhitektūras sistēmas analīze. Jāprecizē, ka laika posmā no 1949. līdz 1955. gadam Ķīnas arhitektūras stilus ievērojami ietekmēja gan spēcīgās arhitektūras tradīcijas, gan arī dažādi sabiedriskie un politiskie apstākļi, kas arī atspoguļojās Ķīnas arhitektūras rakstura izmaiņās. Darbā ir detalizēti analizēti Ķīnas arhitektūras laika posmā no 1949. līdz 1955. g. attīstība, tendences un stili. Tiek apstiprināts, ka Ķīnas arhitektūrai laika posmā no 1949. līdz 1955. g. bija raksturīgas trīs arhitektūras tendences: neofunkcionālisms, stilizācija un “vēlīnais neoklasicisms”. Veicot ēku, kuras pārstāv neoklasicisma tendences, analīzi, izdevās konstatēt formu veidošanas virzienus šai laika posmā, proti, tie ir “jauktais stils” un “Su stils”. Laika posms no 1949. līdz 1955. g. Ķīnas arhitektūras attīstībā ir atspoguļots zinātnieku un pētnieku Gun Deshun(Guņ Dešuņ), Jiu Denong(Dzjiu Denun), Dou Yide (Dou Jide), Hua Lanhun (Hua Laņhuņ), Guan Shen(Guaņ Šeņ), Liu Tianhua(Liu Tieņhua), Džou Jiunian (Džou Dzjiunaņ) un citu darbos. 4 Pētījuma mērķis ir noskaidrot Ķīnas arhitektūras attīstības īpatnības laika posmā no 1949. līdz 1955. g. Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, ir jāveic virkne uzdevumu 1. Definēt Ķīnas arhitektūras attīstības pamatus. 2. Analizēt valsts politisko un ekonomisko situāciju laika posmā no 1949. līdz 1955. g 3. Iezīmēt Ķīnas arhitektūras tendences laika posmā no 1949. līdz 1955. g.; 4. Pamatot Su stila formēšanos Ķīnas arhitektūrā laika posmā no 1949. līdz 1955. g. Pētījuma pamatā ir pieņēmums, ka vēsturiskā un problēmiskā pieeja tēmai, kā arī formālās metodes izmantošana arhitektūras kompozīciju analīzē ļaus izsekot Ķīnas arhitektūras attīstībai šai laika posmā. Pētījuma galvenie secinājumi varēs tikt izmantoti turpmākajā darbā pie šīs tēmas, paplašinot to līdz Ķīnas būvniecības analīzei visa XX gadsimta laikā. Darbs sastāv no ievada, 2 nodaļām un 4 apakšnodaļām.