6533b822fe1ef96bd127d0fe

RESEARCH PRODUCT

Pilsonības iegūšanas politika pirmās Latvijas brīvvalsts laikā un pēc neatkarības atjaunošanas 1991.gadā

subject

description

Bakalaura darba tēmas nosaukums ir „Pilsonības iegūšanas politikas Latvijas pirmās brīvvalsts laikā un pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gadā”. Pilsoņu kopuma noteikšana ikvienai valstij ir gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski ļoti nozīmīga, jo ar to faktiski tiek izšķirts, kam valstī pieder politiskā vara. Īpaši būtiski tas ir valstīm, kas to veic pirmo reizi pēc neatkarības iegūšanas. Darbā ir sniegts ieskats Latvijas Republikas pilsonības institūta tiesiskajā nodrošinājumā un liela uzmanība ir pievērtsa pilsonības institūta vēsturiskajai attīstībai Latvijā divos laika periodos – Latvijas pirmās demokrātiskās Republikas laikā un pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gadā. Darbā ir aplūkots arī tas, kas tad ir pilsonība un kādi ir tās populārākie veidi. Liela uzmanība ir pievērsta arī naturalizācijas procesam pēc neatkarības atjaunošanas un ar to saistītām problēmām. Latvijas Republika tika proklamēta 1918. gada 18. novemnrī un pēc neatkarības iegūšanas, kļuva aktuāls jautājums par pilsonību. 1918. gada 23. augustā tika pieņemts „Likums par pavalstniecību”, kurā bija noteikts, ka pilsonību var iegūt visi tie, kas dzīvoja Latvijas teritorijā līdz Pirmajam Pasaules karam. Uz to laika periodu , Latvijā ¼ no visiem valsts iedzīvotājiem bija etniskās minoritātes. Pilsonību saņēma 90 % no valsts iedzīvotājiem. Latvijas pastāvēšanas laikā, līdz 1940. gadā veiktajai PSRS okupācijas, likumā bija veiktas vairākas izmaiņas, kas noteica minoritāšu jautājumu regulēšanu. 1991. gadā Latvija atguva savu neatkarību un pilsonības politika kļuva par galveno apsriežamo tēmu. Tā, Latvijā bija ļoti liels to cilvēku skaits, kuriem pēc PSRS sabrukuma nebija vairs nekādas pilsonības. Par nepisloņiem kļuva 700 000 iedzīvotāju. LR „Pilsonības likums” tika pieņemts 1994. gada 22. jūnijā un noteica naturalizācijas kārtību nepilsoņiem. Tomēr, vecuma ierobežojumu dēļ, ko paredzēja likums, naturalizācijas process notika ļoti lēni. 1998. gadā vecuma logi tika atcelti, un naturalizācijas process kļuva daudz efektīvāks. Darbā tika izvirzīta hipotēze: „Nozīmīgākās izmaiņas pilsonības politikā abos demokrātiskās Latvijas valsts pastāvēšanas periodos bija saistītas ar minoritāšu integrācijas jautājumiem” darba gaitā tika pierādīta.