6533b824fe1ef96bd1281890

RESEARCH PRODUCT

Elektroniskie pierādījumi un to izmantošanas aktualitāte Latvijā

subject

description

Maģistra darbā tiek analizētas un aktualizētas elektroniski sagatavotu dokumentu izmantošanas priekšrocības un trūkumi, elektronisko dokumentu kā pierādījumu pieļaujamība Civilprocesā. Darba pētījuma mērķis ir atklāt nacionālo tiesību normu regulējuma problemātiku sagatavojot un slēdzot dažādus darījumus elektroniskā vidē, kā arī iesniedzot tiesā elektroniskos dokumentus kā rakstveida pierādījumus. Galvenokārt elektronisko dokumentu problemātikas vērtēšana un analīze tiek vērsta uz Latvijas nacionālās tiesību sistēmas uzlabošanu un elektronisko dokumentu izmantošanas drošības aspektiem. Darba aktualitāti raksturo tas, ka Latvijā elektroniski parakstīta dokumenta autentiskuma apstrīdēšana ir ļoti sarežģīta un praktiski neiespējama. Latvija virzās uz to, lai tiktu ieviestas elektroniskās eID kartes, kuras pildītu elektronisko viedkaršu funkcijas. Latvijā tiesiskais regulējums šajā jautājumā nav pietiekami izvērsts, lai nodrošinātu drošas elektroniskās viedkartes izmantošanu, tāpat nav pietiekami noregulēts jautājums par elektronisko dokumentu saņemšanas, glabāšanas un autentiskuma pāraudi. Elektroniskā paraksta izmantošana nerada skaidru priekšstatu par tā izmantošanas iespējamām sekām. 2003.gada 1.janvārī stājās spēkā Elektronisko dokumentu likums, valsts un pašvaldību iestādēm pienākums pieņemt elektroniskos dokumentus no fiziskajām un juridiskajām personām iestājās no 2004.gada 1.janvāra, līdz ar ko pietiekošs laiks ir pagājis, lai Latvijas Republikā tiesās varētu vērsties ar elektroniski sagatavotu prasības pieteikumu un pierādījumiem, bet elektronisko viedkaršu ieviešana ir vērtējama galvenokārt negatīvi, jo to izmantošanai šobrīd Latvijā ir vairāk negatīvu nekā pozitīvu iezīmju. Pastāv nepieciešamība precizēt jau esošos normatīvos aktus un izstrādāt jaunus, kas regulētu dokumentu apriti, kā arī iespēju elektroniski vērsties ar prasību tiesā. Būtu nepieciešams pārskatīt terminoloģiju un to pielāgot Eiropas Savienības direktīvu prasībām. Darbā tiek analizēta līdzšinējā prakse saistībā ar elektronisko pakalpojumu izmantošanu un ar tiem saistītiem pārkāpumiem, kas labāk ļauj saprast to problemātiku, kas Latvijas Republikā šobrīd pastāv.