6533b828fe1ef96bd1287d9d

RESEARCH PRODUCT

Tehnoloģiju attīstība un saimnieciskās dzīves tiesiskie aspekti “Valdnieka Imperatora Nikolaja II sanatorijas” būvvēsturē 1904-1915

subject

description

Laikmets XX gadsimta sākumā, tieši pirms 1. pasaules kara arvien vēl slēpj sevī daudz neatbildētu jautājumu Austrumeiropas valstu vēsturē. Gados tieši pēc 1. pasaules kara, un arī vēlākajā periodā, tas pamatā ir pētīts kā lielu politisku un sociālu pārmaiņu nobriešanas laikmets. Tomēr, vienlaicīgi, tas ir arī to tehnoloģiju rašanās laiks, kuras mēs lietojam šodien, kā arī brīdis kad vecās, monarhismā balstītās pasaules kārtības radītā tiesību sistēma bija sasniegusi visaugstāko attīstības pakāpi. Tas, neapšaubāmi, atstāja dziļas pēdas cilvēku uzvedības modeļos un formēja viņu rīcību, radot jaunas sistēmas, pēc neatkarības iegūšanas. Pētījums, kas pamatā balstīts uz arhīva dokumentiem un laikmeta tiesību vēstures pieminekļiem cenšas rekonstruēt dažus no aspektiem tā laikmeta Latvijas provinces dzīvē izmantojot par pamatu vienu objektu – Valdnieka imperatora Nikolaja II sanatoriju Ķemeros. Balstoties uz M. Vēbera un E. Gellnera definētajiem pamatprincipiem, pētījums plaši izmanto arī kontentanalīzes metodes, lai atklātu tiesību sfēras ietekmi uz ikdienas saimniecisko dzīvi, un saprastu ceļus, kādos tehnoloģijas ietekmēja mūsu priekšteču dzīvi. Atklājot sabiedrību kā dziļi segregētu klasu sabiedrību, kurā segregācija ir noteikta ar likumu, atklājas arī tas, ka pamatā tiesiskie regulējumi un normas, ko lietojam šodien, ir pazīstamas arī tajā periodā. Galvenā atšķirība ir apslēpta atšķirīgā attieksmē pret likumu un atšķirīgā likumdošanas procesā. Monarhija cenšas sekot vismodernākajām tendencēm tiesību filozofijā, bet tai nepiemīt pietiekamas fleksibilitātes, lai nodrošinātu regulējumu atbilstību visu Impērijas provinču vajadzībām. Laikmeta cilvēki ir lieliski informēti, lai arī vēl nav tik izglītoti. Tomēr progress provincē ir lēns objektīvu apsvērumu dēļ. Neskatoties uz pieejamību, modernās transporta tehnoloģijas un mehāniskā spēka pielietošana ir reta ārpus metropolēm. Tas nenozīmē, ka cilvēki tās nepazīst un nelieto, vien to, ka tās nav kļuvušas par ikdienas sastāvdaļu. Nepieciešamība vērtēt arī pašu sabiedrību, radīja šaubas par tradicionālā rusifikācijas vērtējuma Latvijā pamatotību. No arhīvu dokumentu un tiesību normu satura rodas jautājums, vai tikai latvieši nav kalpojuši vairāk kā ierocis panslāvisma un panģermānisma cīņā, kā bijuši vienkārši upuri.