6533b82dfe1ef96bd1291068

RESEARCH PRODUCT

Tiesības uz labvēlīgu vidi un to īstenošanas tiesiskās problēmas Latvijā

subject

description

ANOTĀCIJA Ideju par cilvēka tiesībām uz vidi parasti saista ar cerībām, ka šo tiesību īstenošana destruktīvo attieksmi pret vidi varētu aizstāt ar „zaļāku un tīrāku” sabiedrību. Latvijā tiesības uz labvēlīgu vidi ir vienas no cilvēka pamattiesībām. Darba mērķis ir izpētīt tiesību uz labvēlīgu vidi būtību un analizēt šo tiesību aizsardzības praksi Latvijā, lai veidotu labāku izpratni par cilvēka tiesību uz vidi institūtu. Darbu veido divi pētniecības virzieni. Pirmais ir cilvēka tiesību uz vidi būtības konceptuālo un teorētisko aspektu analīze, bet otrais – tiesu prakses pētniecība. Darba saturiskā struktūra veidota, pirmkārt, lai tiesības uz vidi būtu iespējams apskatīt no trim perspektīvām - tiesības uz vidi kā patstāvīgas materiālās tiesības, tiesības uz vidi kā procesuālās vides tiesības, tiesības uz vidi kā pilsonisko tiesību atvasinājums; otrkārt, lai novērtētu minēto perspektīvu piemērotību un atbilstību tiesību uz vidi būtībai un tai vietai, kāda Latvijas tiesību sistēmā ir ierādīta cilvēka tiesībām uz labvēlīgu vidi. Darba pirmajā nodaļā ir apskatītas materiālās tiesības uz vidi, atklājot šo tiesību vietu cilvēktiesību sistēmā, atzīšanas pakāpi un juridiskā nostiprinājuma rangu starptautiskajās, pārnacionālajās un valstu, tostarp Latvijas nacionālajās tiesībās. Lai veidotu izpratni par tiesību uz vidi būtību, analizētas materiālo tiesību uz vidi galvenās satura interpretācijas, kā arī identificēti galvenie šķēršļi materiālo tiesību uz vidi atzīšanai. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija nodrošina efektīvu cilvēktiesību aizsardzības mehānismu galvenokārt pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Tā kā cilvēka labklājību un dzīves kvalitāti lielā mērā noteic tieši politiskā iekārta, vides jautājumus nav iespējams strikti nodalīt no pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Darba otrajā nodaļā, balstoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, veikta izpēte, lai noskaidrotu, cik lielā mērā cilvēks, aizsargājot savas starptautiski un nacionāli garantētās pilsoniskās tiesības, var panākt, ka valsts ievēro pieņemtos vides likumus. Darba trešajā nodaļā jautājums par cilvēka tiesībām uz vidi aplūkots caur sabiedrības procesuālo vides tiesību (tiesības zināt, tiesības piedalīties) prizmu. Vienlaikus sabiedrības procesuālās vides tiesības ir viens no ilgtspējīgas attīstības koncepcijas elementiem, kas sazobē ar citiem šīs koncepcijas elementiem (integrācijas principu, vides aizsardzības principiem) strukturē vides lēmumu pieņemšanu. Šajā nodaļā ir pētīts, kā ilgtspējīgas attīstības koncepcija un no tās izrietošie principi ir ietekmējuši izpratni par cilvēka tiesībām uz vidi. Darba ceturtajā nodaļā veikta izpēte par to, kā pašlaik Latvijā tiek nodrošināta tiesību uz labvēlīgu vidi aizsardzība. Šajā nodaļā, balstoties uz Satversmes tiesas un administratīvo tiesu praksi, analizēti tiesību uz labvēlīgu vidi procesuālie aspekti. Veikta detalizēta izpēte par sabiedrības līdzdalības tiesību institūta un personas tiesību vērsties tiesā institūta būtību, kā arī atklāts, kādā veidā šie tiesību institūti ir pielāgoti vides aizsardzības mērķu sasniegšanai. Šajā nodaļā ir identificētas tiesību uz labvēlīgu vidi pazīmes, kas ļauj šīs tiesības nošķirt no citām pamattiesībām, sniegts vērtējums par šo tiesību saturu un subjektiem, par tiesību uz labvēlīgu vidi līdzsvarošanu ar citām pamattiesībām, kā arī izteikti priekšlikumi par to, kādā veidā minētā līdzsvarošana būtu pilnveidojama, lai tiesību uz labvēlīgu vidi aizsardzību padarītu efektīvāku.