6533b82efe1ef96bd1292c48

RESEARCH PRODUCT

Mākslas divas nāves: G.V.Hēgeļa un A.S.Danto filosofijā.

subject

description

Jautājums par mākslas nāvi kļuva aktuāls līdz ar Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa estētikas lekcijām, savukārt, modernajā pasaule vislielāko ažiotāžu par šo jautājumu ir radījis Arturs Danto. Ko nozīmē „mākslas nāve”? Vai varbūt tas tomēr ir tikai „mākslas gals”? Kādu pienesumu izpratnei par mākslas nāvi sniedz Eiropas un ASV tradīciju pretmeti, II Pasaules karš, kā izprotama Dišāna radošā darbība un personība? Kas ir Jaunie Britu mākslinieki? Un kā tas viss ir sasaistāms ar „glezniecības nāvi”? Mana pētījuma mērķis ir izprast, vai Hēgeļa izteikums ir radījis pavērsienu filozofiskajā domā, vai tomēr ar „mākslas nāvi” mēs saskaramies atsevišķi katra no autoriem darbos – gan literārajos, gan mākslas. Noskaidrot, vai patiešām pastāv divas „mākslas nāves”. Noskaidrot, vai patiešām pastāv „mākslas nāve”! Lai to izdarītu, ir jāapzina ne tikai Hēgeļa un Danto filozofiskā doma, bet arī korelācija starp tām. Kā pirmā ir ietekmējusi pēdējo, un vai tās ir atstājušas iespaidu uz vēl citiem notikumiem mākslas attīstībā. Šis aspekts uzsver saistību starp estētikas teorijas un filozofijas ciešo saistību ar mākslu un mākslas pasauli, savstarpējo refleksiju. Iegūtie secinājumi ļauj spriest par savdabīgajām attiecībām starp Hēgeļa „mākslas nāvi” un Danto ”mākslas nāvi”. Esmu secinājusi, ka Hēgeļa doma šajā jautājumā ir bijusi nereti pārprasta, neprecīzi tulkojot uz angļu valodu, tā radījusi veselu „mākslas nāves” kustību komentētāju un ne tikai vidū. Hēgeļa tēze drīzāk būtu izprotama kā „mākslas gals”, kas norisinātos, kad Absolūtais gars sasniegtu savu augstāko attīstības etapu, un vajadzība pēc mākslas izzustu. Un tomēr arī šeit jākomentē, ka vispirms, šī interpretācija nesaskan ar Hēgeļa dialektikas uzskatu, jo tā nepareizi pieņem, ka virzība dialektiskas evolūcijas posmos no mākslas līdz filozofijai vai no viena mākslas posma uz nākošo rezultējas iepriekšējo posmu iznīcināšanā vai nederīgumā. Tomēr kā pretarguments strādā viedoklis, ka Hēgeļa laikā romantiskā māksla jau atspoguļoja dekadenci, runājot par mākslas atspoguļošanas spēku un filozofijas pieaugošo lomu mākslas radīšanā. Danto, savukārt, apraksta „mākslas nāvi”, kas norisinājās līdz ar Vorhola „Brillo Box” radīšanu. Viņš apraksta mākslas lineārās attīstības galu, norādot, ka “mākslas nāve” uztverama tā, ka post-vēsturiskajā posmā par mākslu var tikt uzskatīts jebkas. Tomēr vēlāk Danto pūles neasociēt sevi ar mākslas nāvi kā maldinošu frāzi. Danto pieeja mākslas beigām starp vairākiem citiem aspektiem vēršas pie saistītajiem jautājumiem: mākslas vēstures, kā nodalīt mākslu no tā, kas nav māksla, un mākslas un filozofijas saistības. Balstoties uz augstāk minētajām vadlīnijām, jāsecina, ka „mākslas nāve” ir maldinoša gan vienā, gan otrā gadījumā. Vēl vairāk - rodas iespaids, ka šīs teorijas ar „mākslas gala” idejā apstiprina tās spējas uz turpmāko eksistenci. Tādēļ, paralēli tiek arī aplūkotas attiecības starp „mākslas nāvi” un „glezniecības nāvi”, starp Dišānu un Jaunajiem Britu māksliniekiem, fotogrāfijas attīstību un fotogrāfijas iekļaušanu mākslas darbos.