6533b852fe1ef96bd12ab11a

RESEARCH PRODUCT

Pēctransplantācijas cukura diabēta riska faktoru analīze nieres transplantācijas pacientiem

subject

description

Ievads. Pēctransplantācijas cukura diabēts (PTCD) ir relatīvi bieža komplikācija, kas attīstās pacientiem pēc nieres transplantācijas (NT), predisponējot viņus mikrovaskulārām un kardiovaskulārām komplikācijām, kā arī biežām infekcijām, tādējādi ietekmējot transplantāta un pacienta dzīvildzi. PTCD parasti attīstās agrīnā pēctransplantācijas periodā, un to diagnosticē saskaņā ar vadlīnijām. PTCD attīstībā svarīga loma ir riska faktoriem (RF), kas dalās modificējamos un nemodificējamos. Mērķis. Izanalizēt PTCD prevalenci, asociētos riska faktorus un NT funkciju transplantācijas pacientiem Latvijā. Metodes. Retrospektīvā pētījumā tika analizēti 216 pacientu dati, kuriem veikta NT laika periodā no 2014. līdz 2017.gadam. Pacienti tika sadalīti divās grupās: PTCD grupā un kontroles grupā (bez PTCD). Tika analizēti RF, kas ietekmē PTCD attīstību, kā arī izvērtēta NT funkcija pētāmajās grupās. Riska faktoru analīzei tika izmantots Chi-squire, Fisher exact, Mann-Whitney un T-testi. Rezultāti. Kopā tika analizēti 191 pacienta dati (25 tika izslēgti nāves vai nepietiekamas informācijas dēļ). PTCD attīstījās 13 (6.81%) pacientu. Statistiskā analīze parādīja, ka pastāv vāja saistība (V=0.15) starp C-hepatīta infekciju un PTCD attīstību, jo iegūtās atšķirības starp grupām nebija statistiski nozīmīgas, taču tuvinājās statistiskai ticamībai (p = 0.07). Pārējie analizētie RF nepierādīja statistiski ticamu asociāciju ar PTCD attīstību: glikozes tolerances traucējumi (7.69% vs 5.65%, p=1.00), miris donors (100% vs 80.23%, p=0.13), atkārtota transplantācija (23.08% vs 14.69%, p=0.70), akūta CMV infekcija (15.38% vs 14.69%, p=1.00), D-vitamīna deficīts (76.92% vs 64,00%, p=0.55), akūta treme (15.38% vs 20.34%, p=1.00). Lai gan relatīvais risks autosomāli dominantai nieru policistozei (ADNP) bija tikai 0.14 un 95 % CI, 1,38 - 0,98, tomēr PTCD grupā ADNP tika diagnosticēta ievērojami biežāk nekā kontroles grupā (46.15% vs 17.51%, p=0.08), kas norāda uz iespējamu statistiskās ticamības pieaugumu, palielinot pētījuma populāciju. Analizējot takrolima koncentrāciju trīs gadu laikā, netika novērota statistiski ticama atšķirība pētāmajās grupās (5.6±1.68 ng/dl vs 6.35±1.37 ng/dl, p=0.40). Arī lielākas takrolima koncentrācijas (>7ng/dl) netika asociētas ar PTCD attīstību. Secinājumi. PTCD prevalence pētāmajā populācijā bija relatīvi maza (6.81%). Analizējot RF, asociācija ar PTCD bija tikai C-hepatīta infekcijai un ADNP, lai arī tā bija vāja. Statistiski ticama PTCD saistība ar pārējiem analizētajiem RF netika pierādīta. Pētījuma populācijas pieaugums varētu sekmēt ticamākus rezultātu PTCD attīstības izvērtēšanā. Atslēgvārdi. Pēctransplantācijas cukura diabēts, nieres transplantācija, modificējamie un nemodificējamie riska faktori, takrolims.