6533b856fe1ef96bd12b2ad9

RESEARCH PRODUCT

Analoģijas piemērošanas robežas tiesību teorijā un praksē. Piemērošanas problēmas privāttiesībās

subject

description

Maģistra darba (turpmāk – Darbs) tēma ir “Analoģijas piemērošana tiesību teorijā un praksē. Piemērošanas problēmas privāttiesībās.” Privāttiesību horizontālais tvērums rada daudz problēmu, tiesību normu piemērotājam izvēloties atbilstošāko risinājumu, piemēram, lai viena no pusēm būtu pēc iespējas apmierināta un otra puse tajā pašā laikā ciestu ne vairāk kā tā būtu nodarījusi kaitējumu pirmajai. Lai arī privāttiesisku strīdu izšķiršanā būtiska loma ir pušu argumentācijai un mazākam tiesas piespiešanas mehānismam kā no tiesas, tā no likumdevēja pieņemto normatīvo aktu puses, tas nedod pamatu tiesai rīkoties patvaļīgi, bet ievērot zināmus noteikumus analoģijas piemērošanā. Darba galvenais mērķis ir noskaidrot faktisko situāciju analoģijas piemērošanā privāttiesisku strīdu izšķiršanā praksē kopsakarā ar kopējo analoģijas piemērošanas teoriju. Kā viens no Darba papildus mērķiem ir noskaidrot, vai Latvijas tiesas rīkojas atbilstoši analoģijas piemērošanas teorētiskajām nostādnēm. Visbeidzot, kā pēdējais Darba mērķis ir noskaidrot, vai līdzšinējā Latvijas tiesu prakse un judikatūra pirms šī Darba tapšanas ir tikusi pamatota ar pareizu analoģijas piemērošanu, kas vienlaikus nozīmētu arī pareizu tiesību normu piemērošanu. Viens no Darba uzdevumiem ir izpētīt un noskaidrot, vai tiesas, strīdu izšķiršanai privāttiesībās pielietojot analoģijas metodi, ņem vērā analoģijas piemērošanas priekšnoteikumus, tos vērtē, kā arī atturas no analoģijas piemērošanas, ja tas ir aizliegts. Otrkārt, Darba uzdevums ir izpētīt cilvēka pamattiesību trejkāršo ietekmi analoģijas piemērošanā privāttiesībās, proti, vai Latvijas Republikas Satversmes VIII nodaļā minētās pamattiesības ir tieši attiecināmas uz strīda izšķiršanu civillietās. Visbeidzot, kā Darba uzdevumu var minēt atsevišķu Latvijas tiesu spriedumu, kas tiek izmantoti par jaunu spriedumu veidošanas pīlāriem, analīzi analoģijas piemērošanā. Pētniecības gaitā autors ir secinājis, ka darba strīdos vēl joprojām darbiniekam par piespiedu dīkstāvi, ja tas piespiedu dīkstāves laikā ir veicis darbu citā darba vietā, tiek izmaksāta starpība vai netiek izmaksāta nekāda atlīdzība, pamatojoties uz Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta (turpmāk – Senāts) 2003.gada 5.novembra spriedumu lietā Nr.SKC – 534. Autora ieskatā, tiesa, izspriežot lietu, nepareizi piemērojusi analoģiju, pamatojot to ar cilvēktiesībām pretējiem argumentiem, līdz ar ko piespiedu dīkstāve jāapmaksā pilnā apmērā neatkarīgi no tā, vai darbinieks pēc atlaišanas turpina strādāt citur, vai arī likumdevējam jāpieņem alternatīvs regulējums darbinieka tiesību aizstāvībai, ja iedibinātā judikatūra netiks mainīta.