6533b85dfe1ef96bd12be195

RESEARCH PRODUCT

Histoloģiskās un klīniskās izmeklēšanas salīdzinošais pētījums biežāko ādas slimību diagnostikā

subject

description

KOPSAVILKUMS Problēmas aktualitāte Dermatoloģijas praksē biežākās ādas slimības ir akne, ekzēma, seborejas dermatīts, psoriāze, herpes vīruss, ādas bazālo šūnu karcinoma, kā arī nēvusi (dzimumzīme) (SHSD, 2008). Svarīgi laicīgi un precīzi diagnosticēt ādas slimības, lai izvairītos no smagākām komplikācijām, kas variē no estētiskām līdz dzīvībai bīstamām komplikācijām. Pilnveidojoties ādas slimību izmeklēšanas metožu veidiem, lielāko daļu no šīm slimībām var diagnosticēt ar dermatoskopijas metodi, savukārt diagnozes precizēšanai pie netipiskas klīniskās gaitas vai aizdomām par ļaundabīgo audzēju, zelta standarts ir histopatoloģiskā izmeklēšana (ādas biopsija). Pētījuma mērķis Pētījuma mērķis bija novērtēt korelācijas starp primārām klīniskajām diagnozēm dermatoveneroloģijas praksē ar histopatoloģisko diagnozi pēc ādas biopsijas. Materiāli un metodes Pētījums bija retrospektīvs. Atļauja veikt pētījumu tika saņemta LU Kardioloģijas un reģeneratīvās medicīnas institūta ētikas komitejā. Pētījumā tika iekļauti 155 pacienti. Tika analizēti klīniskie dati un histopatoloģiskās izmeklēšanas rezultāti. Datu statistiskā analīze un apkopošana tika veikta, izmantojot programmas Microsoft Office Excel 2016 un SPSS 22.versiju. Rezultāti Pētījumā tika iekļauti 155 pacienti ar dažādām klīniskām diagnozēm. Pētījumā tika pierādīta augsta konkordance starp klīnisko un histopatoloģisko diagnozi, kura sastāda 88% jeb 136 no 155 gadījumiem. Pacienti tika sadalīti grupās pēc diagnozēm, no kuriem lielākā grupa bija pacienti ar histopatoloģisko diagnozi nēvus, 57 pacienti (36,8% gadījumā). Klīniskās un patoloģiskās diagnozes nesakrišana bija saistīta ar to, ka klīniskā diagnoze bija melonoma, kas veido 4 no 57 gadījumiem, respektīvi, diagnožu neatbilstība bija 7% gadījumu. Otra lielāka grupa bija psoriāzes pacienti, tie veido 19 gadījumus pēc histopatoloģiskās izmeklēšanas rezultātiem no 155 pacientiem (12,25% gadījumā). Nesakritības starp klīnisko un histopatoloģisko diagnozi bija saistītas ar dermatologa aizdomām par neirodermatītu un ekzēmu, bet pēc biopsijas slēdziena tika apstiprināta psoriāzes diagnoze, līdz ar to diagnožu nesakrišana bija 10,5% jeb 2 no 19 gadījumiem. 11 pacientiem tika noteikta dermatofibromas diagnoze (7%), pēc histopatoloģiskā slēdziena, nesakrišanu skaits šajā grupā bija minimāls, tikai vienam pacientam klīniskā diagnoze netika apstiprināta. Atopiska dermatīta diagnoze pēc histopatoloģiskā slēdziena bija 12 pacientiem jeb 7,74% gadījumā. Plakanās ēdes pacientu skaits pētījumā bija 7 ( 4,5% gadījumu), sklerodermijas pacientu skaits bija 6 (3,9% gadījumu), savukārt, bazālo šūnu karcinoma un gredzenveida granuloma tika novērota 5 pacientiem (3.22% gadījumu) un kopējā diagnožu nesakrišana bija 12% gadījumu. Pētījumā iegūtie rezultāti parādīja, ka klīniskās un histopatoloģiskās diagnozes nesakrišana bija saistīta ar klīniskā stāvokļa hiperdiagnostiku.