6533b85efe1ef96bd12c01b8

RESEARCH PRODUCT

Dažādu autoimūnas orbitopātijas ārstēšanas taktiku izvērtējums pacientiem ar Greivsa orbitopātiju

subject

description

Greivsa slimība ir relatīvi bieži sastopama endokrinoloģiska patoloģija un Greivsa orbitopātija ir visbiežākā šīs slimības izpausme ārpus vairogdziedzera. Greivsa orbitopātija ir saistīta ar būtisku dzīves kvalitātes pasliktināšanos un tā var būt par iemeslu redzes zudumam, tādēļ būtiska ir adekvāta šīs slimības ārstēšana. Pētījuma uzdevumi bija noskaidrot, vai glikokortikoīdu terapija tiek piemērota pacientiem ar klīniski aktīvu Greivsa slimību (atbilstoši slimības vēsturēs fiksētajiem simptomiem un pazīmēm), kādi ir glikokortikoīdu ievades ceļi un kādas ir to ievades shēmas. Tāpat uzdevums bija salīdzināt 2000.g. un 2015.,2016. gadā pielietotās terapijas stratēģijas un izstrādāt ieteikumus, kas ļautu objektīvāk novērtēt pacientu klīnisko ainu un līdz ar to arī izvēlēties optimālāku terapiju. Pētījuma galvenais mērķis bija noskaidrot, cik lielā mērā pētījumā iekļauto pacientu ārstēšana atbilst literatūrā pieejamajai informācijai par adekvātu terapijas taktiku Greivsa orbitopātijas gadījumā. Materiāli un metodes: pētījuma ietvaros retrospektīvi tika analizētas to 64 Greivsa orbitopātijas pacientu slimības vēstures, kas 2000., 2015. un 2016. gadā ārstējušies Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas centrā. Datu analīzē tika izmantotas Spīrmena rangu korelācijas, izmantota SPSS 22. versija. Rezultāti: Netika atrasta statistiski ticama korelācija starp Greivsa orbitopātijas klīnisko aktivitāti un dažādām sieviešu (p=0,919) un vīriešu (p=0,421) vecuma grupām. 12 no 64 pacientiem slimība bija klīniski aktīva, glikokortikoīdu terapiju saņēmuši 11 no tiem. Glikokortikoīdu terapiju kopumā saņēmuši 49 no 64 pacientiem, bet klīniski aktīva slimība bija tikai 11 no šiem pacientiem, kamēr 38 pacientiem tā bija neaktīva. 2000. gadā bieži pielietota terapijas shēma ir intravenoza glikokortikoīdu ievadīšana 3 sekojošas dienas pēc kārtas, pēc tam terapiju turpinot perorāli (16 no 21 pacienta). 2015., 2016. gadā pacienti glikokortikoīdu terapiju saņem intravenozi un pēc individualizētas shēmas. Netika atrasta statistiski ticama korelācija starp Greivsa orbitopātijas klīnisko aktivitāti un saņemto glikokortikoīdu kumulatīvo devu (p=0,588). 18 no 48 glikokortikoīdu terapijas pacientiem saņēmuši kādu kuņģa skābi mazinošo medikamentu. Secinājumi: lielākā daļā no Greivsa orbitopātijas pacientiem, kas saņem glikokortikoīdu terapiju, ir ar klīniski neaktīvu slimību, kas, iespējams, skaidrojams ar nepilnīgu simptomu un pazīmju fiksēšanu medicīniskajā dokumentācijā. Saņemtās glikokortikoīdu terapijas shēmas atšķiras no literatūras avotos aprakstītajām shēmām un tās ir mainījušās, salīdzinot 2000. ar 2015.,2016. gadu. Atslēgas vārdi: Greivsa slimība, orbitopātija, glikokortikoīdi, ārstēšana.