6533b871fe1ef96bd12d1e1c

RESEARCH PRODUCT

Pirmā tipa cukura diabēta pacientu klīniskais novērojums endokrinologa praksē: metabolās kompensācijas novērtējums, akūto komplikāciju blakusslimību analīze

subject

description

Pētījuma darba galvenais mērķis ir analizēt dažāda smaguma hipoglikēmiju biežumu pirmā tipa cukura diabēta pacientiem un salīdzināt to ar diabēta metabolo kompensāciju. Materiāli un metodes: pētījumā tika analizētas „Latvijas Universitātes Medicīniskās pēcdiploma izglītības institūta” Dr.med. Kristīnes Ducenas pacientu ambulatorās kartes. Tika analizēti pacientu dati ar apstiprinātu diagnozi – pirmā tipa cukura diabēts. Atsevišķi tika apstrādāti dati par pacienta dzimumu, vecumu, cukura diabēta ilgumu (gados), HbA1C līmeni un citām autoimūnām blakussaslimšanām. Atkarībā no HbA1c līmeņa, pētījuma dalībnieki tika sadalīti sekojošās grupās: ●Pirmā grpa- laba diabēta kompensācija (HbA1c 7,5%). Papildus informācija tika iegūta, izmantojot aptaujas anketu. Kopumā pētījumā piedalijās 29 pacienti, tika analizētas 29 aizpildītas anketas. Darba uzdevumi bija: 1)analizēt pirmā tipa cukura diabēta pacientu metabolo kompensāciju. Noskaidrot, kuriem pacientiem ir laba, apmierinoša vai slikta diabēta metabolā kompensācija. 2)analizēt HbA1c saistību ar hipoglikēmiju biežumu pētāmajās grupās 3)noskaidrot kā diabēta apmācība ietekmē metabolo kompensāciju pētāmajās grupās 4)analizēt pirmā tipa cukura diabēta un citu autoimūno slimību biežumu 5)analizēt korelāciju starp pacientu nosauktajiem HbA1c un glikozes līmeņiem pret objektīvajiem HbA1c un glikozes līmeņu datiem, kas ņemti no pacientu ambulatorajām kartēm. Rezultāti: Visbiežāk dažāda smaguma hipoglikēmijas tika konstatētas trešajā grupā, bet netika atrasta statistiski ticama korelācija starp grupām un vieglu (p=0,819), vidēji smagu (p=0,061) vai smagu (p=0,540) hipoglikēmiju epizožu biežumu. Netika atrasta arī statistiski ticamas atšķirības starp grupām un diabēta apmācību (p=0,552). No citām autoimūnām blakussaslimšanām visbiežāk tika diagnosticēts hronisks autoimūns tireoidīts jeb Hašimoto tireoidīts (20,7%) un Greivsa slimība (6,9 %). Abas vairogdziedzera saslimšanas vairāk tika konstatētas sievietēm. Šie dati atbilst literatūras avotiem. Pētījuma ietvaros tika konstatēts, ka starp HbA1c un vidējiem glikēmijas rādītājiem (nosauc pacienti) pastāv statistiski ticama, vāja pozitīva korelācija (R (s) = 0,425, p = 0,021). Tika pierādīta, ka pastāv statistiski ticama, mērena korelācija starp vidējo glikozes līmeni (nosauc pacienti) un HbA1c (nosauc pacienti) mērījumu (R (s) = 0,551, p = 0,002), kā arī konstatēta statistiski ticama, stipra, pozitīva korelācija starp HbA1c mērījumu (dati iegūti no ambulatorajām kartēm) un pacientu nosaukto HbA1c mērījumu (R (s) = 0,680, p< 0,001).