6533b88afe1ef96bd12e1480

RESEARCH PRODUCT

Dažādu kaloritātes aprēķināšanas metožu un reāli uzņemtās uztura enerģijas vērtēšana apdeguma traumas slimniekiem

subject

description

Problēmas būtība: Apdeguma traumas slimniekiem ir raksturīgs palielināts pieprasījums pēc enerģijas, šī iemesla dēļ svarīgi ir aprēķināt slimnieku uztura enerģijas prasības un sekot slimnieku reāli uzņemtajam uztura enerģijas daudzumam. Pētījuma mērķis: Vērtēt vai pastāv atšķirības starp dažādām nepieciešamās uztura enerģijas aprēķināšanas formulām apdeguma traumas slimniekiem, kā arī noskaidrot reāli uzņemto uztura enerģijas daudzumu un tā ietekmi uz klīnisko iznākumu. Izvirzītā hipotēze: Apdeguma traumas slimnieki Valsts Apdegumu centra intensīvās terapijas un Ķirurģiskās infekcijas klīnikas palātās uzņem mazāku kaloritāti, nekā tas būtu nepieciešams atbilstoši Harisa-Benedikta, Ireton-Jones un Schofield formulu aprēķiniem, un tas negatīvi ietekmē klīnisko iznākumu. Metodika un materiāli: Tika veikts prospektīvs pētījums. Pētāmā populācija - apdeguma traumas slimnieki ar 5% līdz 45% plašiem apdegumiem. Tika izveidota datubāze, apkopojot datus no slimības vēstures, pacientu un medicīnas personāla intervijā, kā arī no veiktajiem mērījumiem apskašu laikā. Tika veikta statistiskā analīze. Rezultāti: Pētījumā tika iekļauti 66 pacienti., no tiem 6 letāli iznākumi. Netika pierādīta atšķirība starp Harisa-Benedikta, Ireton-Jones un Schofield aprēķinātajām uztura enerģijas prasībām pacientiem, kas pirmajā ārstēšanas posmā tika ārstēti VAC IT un ĶIK IT palātās un nepieciešamo daudzumu šai pašai pacientu grupai nākamajā etapā ārstējoties VAC nodaļā (p=0.217, p=0.896, p=0.761). Tika novērota statistiski nozīmīga atšķirība starp uzņemto uztura enerģijas daudzumu atkarībā no nodaļas, kurā atradās apdeguma traumas slimnieki (p<0.0001). Samazinoties uzņemtajam enerģijas daudzumam diennaktī, izredzes samazināties augšdelma ādas krokas izmēriem pieauga 1.998 reizes (OR 1.998; 95% CI 0.997-1.000) un izredzes letālam iznākumam hospitalizācijas laikā palielinājās 1.997 reizes (OR 1.997; 95% CI 1.075-1.999). Risks letālam hospitalizācijas iznākumam bija 2.001 reizes lielāks pacientiem, kuriem tika konstatēta kopējā olbaltumvielu līmeņa samazināšanās hospitalizācijas laikā (OR 2.001; IQR 1.133 - 9.721). 6 gadījumos enterālā barošana agrīni nebija uzsākama stacionāra aprīkojuma dēļ. Tika noskaidrots, ka rutīnā formulas nepieciešamā uztura enerģijas daudzuma aprēķināšanai stacionārā netika pielietotas. Tika konstatēta apetītes trūkuma atšķirība starp dažādām nodaļām (p=0.027), taču atšķirība starp reāli uzņemto uztura enerģijas daudzumu un apetītes trūkumu pacientiem starp dažādām nodaļām. Secinājumi: Netika konstatēta nozīmīga aprēķinātās uztura enerģijas atšķirība starp dažādām formulām. Reāli uzņemtā kaloritāte abu intensīvās terapijas palātu slimniekiem bija ticami zemāka, salīdzinot to ar teorētiski aprēķināto. Tika konstatēta uzņemtās kaloritātes negatīvā ietekme uz klīnisko iznākumu, antropometriskajiem mērījumiem un kopējo olbaltumvielu līmeni.Barošanu apgrūtinoši faktori bija tehniskais nodrošinājums, aprēķinu neveikšana un samazinātā pacientu apetīte.