6533b81ffe1ef96bd127758d

RESEARCH PRODUCT

Preventīvas embolizācijas nozīme pacientiem ar gastroduodenālās čūlas asiņošanu pēc endoskopiskas hemostāzes

subject

description

Augšējā kuņģa – zarnu trakta asiņošana sakarā ar gastroduodenālas čūlas slimību ir viens no galvenajiem augstas mirstības cēloņiem nevarikozas asiņošanas gadījumos. Neskatoties uz farmakoterapijas attīstību, mirstība asiņojošas čūlas gadījumā joprojām variē no 5% līdz 10% (Sung JJ et al., 2010; Iwasaki H et al., 2021). Galvenie asiņošanas riska faktori ir smēķēšana, NSPL un antikoagulantu lietošana. Augstākam riskam ir pakļauti vīrieši, veci cilvēki ar smagām blakusslimībām un cilvēki ar gastroduodenālu patoloģiju anamnēzē (Sung JJ et al.,2010; Mille M et al., 2021). Augšējās kuņģa – zarnu trakta asiņošanas hemostāzes veidi ir medikamentoza terapija (protonu sūkņa inhibitori), endoskopiska asiņošanas novēršana, ķirurģiska hemostāze un mazinvazīva terapija jeb embolizācija. Pirmās izvēles diagnostikas un ārstēšanas metode ir ezofagogastroduodenoskopija ar iespējamiem hemostāzes veidiem – adrenalīna submukozu injekciju, lai samazinātu asiņošanas intensitāti un uzlabotu vizualizāciju, kas tiek papildināta ar termālu un mehānisku asiņošanas apturēšanu. Nereti problēmas sagādā pacienti ar augstu atkārtotas asiņošanas risku. Vērtējot pēc Forrest skalas, tie ir pacienti ar IA, IB un IIA pakāpes gastroduodenālām čūlām, kā arī papildus faktoriem – hemodinamiska nestabilitāte, zems hemoglobīna līmenis, liels čūlas izmērs, kā arī čūlas lokalizācija mugurējā divpadsmitpirkstu zarnas sienā un mazajā kurvatūrā (Lanas A et al., 2009; Mille M et al., 2021). Jau 1972. gadā Rosch ar kolēģiem nonāca pie secinājuma, ka angiogrāfiju un embolizāciju var pielietot kā alternatīvu hemostāzes veidu ķirurģiskai ārstēšanai pacientiem ar peptisku gastroduodenālu čūlu (Rosch et al., 1972; Tarasconi A et al., 2019). Šī metode ir efektīvs un drošs hemostāzes veids pacientiem ar augšējo gastrointestinālo (GI) nevarikozo asiņošanu (Rosch et al., 1972; Duvnjak PE Andersen 2010; RF Loffroy et al., 2011; Bagdarasov VV et al., 2016). Pēc literatūras datiem angiogrāfiski ārstēto pacientu grupā mirstība svārstās ap 3%, savukārt, ķirurģiski ārstēto pacientu grupā ap 14% (Erikssonet al., 2008; Rasmussen IR et al., 2019). Neskatoties uz mūsdienīgo farmakoloģisko terapiju un endoskopiskas hemostāzes metožu attīstību, tomēr 5-10% no augsta riska pacientiem saņem ķirurģisku ārstēšanu vai transartēriju embolizāciju (TAE) atkārtotas asiņošanas dēļ (Loffroy R et al., 2010; Chang JHE et al., 2021). Mirstība šajā grupā pieaug pat līdz 25% neatkarīgi no izvelētas ārstēšanas taktikas. TAE arvien biežāk aizvieto ķirurģiju neefektīvas endoskopiskas hemostāzes gadījumos vai pie atkārtotām asiņošanām. (Eriksson LG et al., 2008; Chang JHE et al., 2021). Ņemot vērā to, ka TAE ir salīdzinoša droša hemostāzes metode un Latvijā gastroduodenālas asiņošanas gadījumos TAE pielietojumam nav definētu indikāciju, 2013. gadā tika uzsākts šis pētījums. Par pētījuma mērķi tika izvirzīti teorija, kā ārstniecisko metodi – TAE, var pielietot profilaktiskos nolūkos, pacientiem ar augstu atkārtotas asiņošanas riska čūlām pēc sekmīgas endoskopiskas hemostāzes.