6533b85cfe1ef96bd12bce26
RESEARCH PRODUCT
IURA NOVIT CURA sacīkstes principa kontekstā
Dagnija Muceniecesubject
iura novit curia attīstījies kā princips tiesu darbības rezultātā proti Augstākās tiesas praksē piemērojot pirmskara laika tiesību doktrīnā paustu atziņunemotivējot principa iura novit curia izmantošanas nepieciešamību konkrētajā lietā Augstākā tiesa nevar nostādīt šo pašizveidoto principu augstāk par vispāratzītiem tiesību principiem jo tādējādi bez likuma normu neievērošanas šeit redzama arī principu kolīzijarincips iura novit curia attīstījies Augstākajai tiesai izmantojot tiesību tālākveidošanas contra legem metodi„ jura novit curia – tiesai pašai jāzin likumi un jāpiemēro tie ne tikai pēc likuma burta bet arī pēc likuma gara” tikai pastiprina pēc būtības pašsaprotamu normatīvajā regulējumā ietvertu prasību par tiesneša teorētiskām zināšanām; [pirmskara laika tiesību doktrīnā profesora Vladimira Bukovska paustā norāde]iura novit curia principa piemērošana tiesas spriedumā prasības pamatu nevar ietekmēt ne pozitīvā ne negatīvā aspektā jo šim principam nav un nevar būt prasības pamatu pārkvalificējošs spēksJuridiskā zinātnedescription
Viens no civilprocesa pamatprincipiem ir sacīkstes princips, atbilstoši kuram puses savas procesuālās tiesības īsteno sacīkstes formā, kas attiecībā uz prasītāju īstenojas arī tajā, ka viņš izvēlas, kādu prasību tiesā celt un kādā materiāltiesiskā tvērumā prasības pieteikumā norādītos apstākļus ietvert. Līdz ar to autore nepiekrīt judikatūrā atzītajam, ka prasības pamats ir nevis tiesību norma, bet gan faktiskie apstākļi, kuri rada prasījumu. Pretēji minētajam, autore secina, ka prasības pamats ir gan apstākļi, gan tiesību norma, kura jānorāda prasītājam, jo tiesai nav pienākums pašai meklēt tiesību normu ar tādām tiesiskām sekām, kas satura ziņā atbilst prasītāja prasībai, tāpat kā tiesai nav pēc savas iniciatīvas jāizvērtē visi iespējamie prasījuma pamati, ja prasītājs tādus pats nav izvirzījis. Minētais ir tiešā sakarā ar to, ka tiesnesis pušu sacīksti civilprocesā uzrauga kā neitrāls, objektīvs un bezkaislīgs vērotājs no malas, kurš vadās tikai pēc likuma un atsevišķos likumā paredzētos gadījumos arī pēc vispārējiem tiesību principiem, vienmēr ievērojot aizliegumu nepārsniegt prasījuma robežas. Tādējādi likuma prasību izpildīšana ir obligāta kā pusēm civilprocesā, tā arī tiesai un neviens ar likuma nezināšanu – vēl jo vairāk tiesnesis – nevar atrunāties. Līdz ar to pirmskara laika tiesībzinātnieka profesora Vladimira Bukovska tēze „jura novit curia – tiesai pašai jāzin likumi un jāpiemēro tie ne tikai pēc likuma burta, bet arī pēc likuma gara”, kuras nozīmi atklāt ir šī darba mērķis, mūsdienās ir iedzīvināta Augstākās tiesas praksē kā tiesību princips, bet vienlaikus ir tiesneša zināšanu pašsaprotama prasība. Analizējot Augstākās tiesas praksi autore konstatēja, ka dažkārt princips iura novit curia tiek piemērots nekritiski, bez atbilstošas metodoloģijas un neskatoties uz principu kolīzijas situāciju, kas savukārt grauj vienlīdzīgas pušu tiesības un ietekmē likumīgu tiesas procesu. Autore secina ka norāde Augstākās tiesas spriedumā uz iura novit curia principu nevar būt saistīta ar aicinājumu zemākas instances tiesai piemeklēt prasītāja vietā prasības pieteikumā norādīto faktisko apstākļu pareizu materiāltiesisko ietvaru, jo minētais princips nepiešķir tiesai rīcības brīvību pēc sava ieskata pārkvalificēt prasības pamatu gadījumā, ja prasītājs cēlis defektīvu prasību, t.i. prasības pieteikumā norādītos faktiskos apstākļus ietvēris nepareizā materiāltiesiskā tvērumā.
| year | journal | country | edition | language |
|---|---|---|---|---|
| 2017-01-01 |