6533b86dfe1ef96bd12c9a14

RESEARCH PRODUCT

Glicerīna transportsistēmas un Hog1 loma raugu šūnu dzīvotspējas saglabāšanā anhidrobiozes stāvoklī

subject

description

Šī darba mērķis bija izpētīt glicerīna transportsistēmu un Hog1p iespējamo lomu raugu šūnu dzīvotspējas saglabāšanā anhidrobiozes stāvoklī. Lai sasniegtu šo mērķi, izmantoja raugu Saccharomyces cerevisiae BY4741 un tā izogēnos celmus, kuriem trūka viens vai vairāki gēni, kuri ir atbildīgi par glicerīna transportiera Stl1p, glicerīna eksporta kanāla Fps1p un regulatorās Hog1p MAP kināzes ekspresiju raugu šūnās. Darbam bija izvirzīti sekojošie uzdevumi: izpētīt S. cerevisiae BY4741 spējas pāriet anhidrobiozes stāvoklī; novērtēt glicerīna transportsistēmu Stl1p un Fps1p, ka arī Hog1p ietekmi uz raugu šūnu rezistenci pret dehidratāciju; izpētīt raugu spējas pārdzīvot osmotisko stresu un šīs iedarbības ietekmi uz šūnu spējām pārdzīvot dehidratācijas stresu. Visus raugu celmus varēja izmantot anhidrobiozes pētījumiem; tiem nekonstatēja izmaiņas šūnu morfoloģijā, sasniedzot stacionāro augšanas fāzi ar 98 - 100% dzīvotspēju. Izejas celms S. cerevisiae BY4741 var saglabāt 45% dzīvotspēju pēc dehidratācijas, ja mitrums ir 10 - 11%. Pirmo reizi atklāja, ka glicerīna transportierim Stl1p ir nozīmīga loma raugu šūnu dzīvotspējas saglabāšanā anhidrobiozes stāvoklī. Hog1p kināzes trūkums raugu šūnās būtiski samazina to izturību pret dehidratācijas iedarbību. Bet rauga celms ar glicerīna eksporta kanāla Fps1p delēciju pēc dehidratācijas saglabāja šūnu dzīvotspēju līdzīgu izejas celmam. Rauga mutants hog1Δstl1Δfps1Δ nav spējīgs pārdzīvot dehidratāciju. Meklējot iespējamo skaidrojumu iegūtajiem datiem, novēroja, ka raugu mutantu zemā dzīvotspēja pēc dehidratācijas korelēja ar zemo trehalozes daudzumu šūnās pirms dehidratācijas. Papildus konstatēja, ka šūnu reaktivācija no anhidrobiozes stāvokļa, izmantojot lēno rehidratāciju, būtiski paaugstina šūnu dzīvotspēju. Atklāja, ka aizvietojot glikozi kā oglekļa avotu ar glicerīnu, visu raugu celmu rezistence pret dehidratāciju nozīmīgi paaugstinājās. Visi raugu celmi bija spējīgi pārdzīvot osmotisko stresu, kas saistīts ar biomasas inkubāciju šķīdumos ar 1 M NaCl, KCl, glicerīnu un 2 M sorbitolu. Pēc šūnu pakļaušanas šādai iedarbībai, visiem raugu celmiem paaugstinājās šūnu dzīvotspēja pēc dehidratācijas, it īpaši paraugiem, inkubētiem glicerīna un sorbitola šķīdumos. Maģistra darbā ir 64 lappuses, 19 attēli, 13 tabulas un 97 informācijas avoti.