6533b86ffe1ef96bd12cd77f

RESEARCH PRODUCT

Hronisko sāpju riska faktoru analīze slimniekiem pēc Lihtenšteina hernioplastijām

subject

description

Problēmas būtība: Cirkšņa hernioplastijas ir vienas no biežāk veiktajām operācijām pasaulē. Trūces recidīvs vairs nav tik smaga problēma, kā tas bijis savulaik, pateicoties beziestiepuma metodei ar tīkliņa implantāciju. Šobrīd par galvenajiem operācijas iznākuma rādītājiem ir kļuvusi saglabāta dzīves kvalitāte un hroniskas sāpes pēcoperācijas periodā. Pētījuma mērķis: Identificēt un raksturot hronisku pēcoperācijas sāpju riska faktorus pacientiem pēc Lihtenšteina beziestiepuma hernioplastijām. Izvirzītā hipotēze: Svarīgākais hronisko pēcoperācijas sāpju cēlonis ir jatrogēns nervu šķiedru bojājums, ietverot pārgrieztas nervu šķiedras un implantāta un šuvju radītu nervu šķiedru kairinājumu. Metodika un materiāli: Tika veikts retrospektīvs klīniskais gadījumu-kontroles pētījums. Pētāmā populācija – pacienti, kam tika veikta plānveida cirkšņa trūces labošanas operācija ar Lihtenšteina beziestiepuma metodi. Tika izveidota datubāze, apkopojot datus no slimības vēstures, operācijas protokola, telefoniskas anketēšanas un intervijas ar pacientu, veikta statistiskā analīze. Rezultāti: Tika analizēti 129 pacientu protokoli, 140 trūču operācijas. Laika mediāna gados no operācijas dienas līdz pacienta intervijai bijusi 4.80 gadi (IQR 2.49-7.39). Hroniskas sāpes tika konstatētas 22.1% gadījumu (31 no 140), mēreni stipras līdz stipras 4.3% gadījumu (6 no 140). Vecumā zem mediānas (64 gadi), izredzes konstatēt hroniskas sāpes bija 3.35 reizes augstākas (OR 3.35, 95% CI 1.41-7.94, p = 0.007). Sāpes sievietēm bija konstatētas nedaudz biežāk nekā vīriešiem (23.8% pret 21.8%, p = 0.783). Implantāta laukums un trūces veids sāpju pozitīvā un negatīvā grupās nav bijuši nozīmīgi atšķirīgi (p = 0.538 un p = 1.000). Biežāk sāpes konstatētas, ja implantāts ir ticis stiprināts ar uzsūcošiem diegiem (OR 0.43, pret neuzsūcošiem, 95% CI 0.16-1.12, p = 0.088). Operācijas ilguma mediāna bija par 5 min garāka grupā, kur nav konstatētas hroniskas sāpes (p = 0.173). Sāpes grupā, kur nav vizualizēts neviens nervs, vizualizēts viens vai divi nervi, bija konstatētas biežāk, nekā grupā, kur vizualizēti visi trīs nervi, attiecīgi 21.1%, 25.0%, 23.0% un 20% gadījumu (p = 0.971). Izredzes konstatēt hroniskas sāpes bija 2.23 reizes augstākas grupā, kur tika konstatētas akūtas sāpes (95% CI 0.50-9.90, p = 0.375). Izredzes recidīva grupā konstatēt hroniskas sāpes bija zemākas nekā bezrecidīva grupā (OR 0.37, 95% CI 0.05-3.04, p = 0.459). Secinājumi: Vecums zem 64 gadiem varētu būt uzskatīts par hronisko sāpju riska faktoru. Rezultāti ir nepārliecinoši par pārējiem faktoriem. Hipotēze par jatrogēnu nervu šķiedru bojājuma nozīmi hronisko sāpju izcelsmē nav apstiprinājusies.