6533b870fe1ef96bd12cebb4

RESEARCH PRODUCT

Sēras un stresa pārvarēšanas stratēģijas pedagogiem, kuri piedzīvojuši audzēkņa nāvi

subject

description

Šī maģistra darba mērķis ir analizēt stresa pārvarēšanas stratēģijas pedagogiem, kuri piedzīvojuši sava audzēkņa nāvi, un atbildēt uz pētījuma jautājumiem – 1) kādas saistības pastāv starp stresa pārvarēšanas stratēģijām un sēru distresu, darba stāžu, saņemto palīdzību un atbildības pakāpi pedagogiem, kuri piedzīvojuši audzēkņa nāvi?, 2) kā pedagogi, kuri piedzīvojuši audzēkņa nāvi, vērtē izmaiņas savas dzīves dažādos aspektos un saņemto palīdzību? Pētījumā piedalījās 7 pedagogi, kuri pirms 1 līdz 2 gadiem ir piedzīvojuši sava audzēkņa nāvi. Pētījumā tika izmantota Traumatisko Sēru aptauja”, „Stresa pārvarēšanas stratēģiju skala”, kā arī daļēji strukturēta intervija. Apkopojot pētījuma rezultātus, tika konstatēta statistiski nozīmīga negatīva korelācija starp aktīvi – prosociālo stresa pārvarēšanas stratēģiju un sēru distresu pedagogiem, kuri piedzīvojuši sava audzēkņa nāvi. Tas nozīmē, ka pedagogi, kuri stresa situācijās rīkojas ar pilnu atdevi, problēmu risina, nemēģinot no tās izvairīties, kā arī meklē atbalstu un sadarbojas ar citiem, 1- 2 gadus pēc zaudējuma piedzīvo mazāk izteiktu sēru distresu. Savukārt tie pedagogi, kuri stresa situācijās mazāk sadarbojas ar citiem un nepieņem apkārtējo atbalstu, 1-2 gadus pēc zaudējuma piedzīvo izteiktāku sēru distresu. Pedagogi, kuri piedzīvojuši sava audzēkņa nāvi, visvairāk piedzīvo izmaiņas emocionālajā sfērā, mainās viņu attieksme pret dzīvi, notiek attiecību pārvērtēšana ar citiem cilvēkiem. Mainās darba metodes un ir grūtības vadīt mācību stundas, kā arī mēdz rasties dažādas veselības problēmas. Savukārt, piedzīvojot audzēkņa nāvi, pedagogiem visnozīmīgākais ir citu līdzcilvēku atbalsts, profesionāla psiholoģiskā palīdzība, dažādas garīgas prakses un darbs. Rezultāti liecina, ka krīzes gadījumos, kas saistīts ar audzēkņa nāvi, ir vajadzība pedagogiem radīt „pēdējā punkta izjūtu”, kas ļautu veiksmīgāk pārvarēt sēru distresu. Šī darba lielākais ieguldījums ir saistīts ar to, ka pirmo reizi Latvijā tiek aktualizēts jautājums par palīdzības nepieciešamību pedagogiem skolās, piedzīvojot audzēkņa nāvi, kā arī par atbalsta sistēmas nepieciešamību. Iegūtie pētījuma rezultāti var būt noderīgi, veidojot dažādus metodiskos materiālus par krīzes gadījumu vadīšanu izglītības iestādēs, kā arī būtu svarīgi tos ņemt vērā, izstrādājot palīdzības programmu pedagogiem. Atslēgas vārdi: krīze, sēras, stresa pārvarēšanas stratēģijas pedagogiem.