Search results for "Platon"

Dialektisko vingrinājumu funkcija Platona “Parmenidā”

2016

Platona “Parmenids” strukturēts divās daļās. Pirmajā daļā tiek problematizētas eidosu-lietu attiecības. Otrajā daļā tiek piedāvāti dialektiskie vingrinājumi, kuriem jāspēj padarīt Sokratu par kompetentu eidosu teorijas aizstāvi. Taču tā kā vingrinājumi noved pie dažādām pretrunām, nav skaidrs, kāda ir šo vingrinājumu funkcija darba kontekstā. Šī pētījuma mērķis ir parādīt, ka vingrinājumi atklāj, kā kvalificēt tāda veida izteikumus kā “F-ais ir F”, jo pretējā gadījumā tie rada problēmas, kas apsvērtas “Parmenida” pirmajā daļā. Vingrinājumu rezultāti uzrāda, ka daži eidosi var būt tie, kas tie ir, tikai saattiecinājumā ar savu korelējošo eidosu. Šis secinājums ir pamats “Parmenida” pirmās da…

In Search of the Good : The Role of Recognition in Proclus and Maximus the Confessor

2016

The concept of recognition is increasing in importance in political and social philosophy as a means of explaining and dealing conceptually with the problems of multiculturalism. Nevertheless, the phenomena which this concept signifies, namely human capacities for intersubjectivity, belong to human beings even before the development of the modern concept. This article explores how the content of the concept of recognition plays a role in two Platonic philosophies of Late Antiquity, those of the Neoplatonic philosopher Proclus and the Christian philosopher, monk and theologian Maximus the Confessor. It is shown that their versions of a metaphysics of the Good provides the foundation for a mo…

Il "genio" dal Trecento al Cinquecento

2008

Il concetto di genio si forma nella temperie romantica, ma le sue radici etimologiche affondano nell’antichità. Nel Medioevo (Dante, Petrarca, Boccaccio) la teoria dell’ingenium si articola in relazione al concetto di ars e non rinnega il rispetto delle regole. Nel Quattrocento la teoria platonica del furor divino dilaga nei versi e nelle trattazioni degli umanisti, quali Cristoforo Landino e Poliziano, mentre rimane estranea alle teorie artistiche, incentrate sul metodo razionale e sull’imitazione della realtà (Alberti, Leonardo), almeno fino al trattato sulla pittura di Francisco de Hollanda, in cui compare per la prima volta il concetto di genio creatore. Nei dibattiti del Cinquecento su…

La libertà del genio. Francisco de Hollanda e la teoria della creazione artistica

2008

Il concetto di genio si forma nella temperie romantica, ma in realtà nella pratica artistica si annoverano figure geniali anche prima del Settecento. Un caso esemplare è Michelangelo. Il divino, però, oltre le lettere e le Rime, non ha lasciato altra testimonianza scritta per cui questa nozione tarda a farsi strada nella storia delle idee. Però l’architetto e miniaturista portoghese Francisco de Hollanda, che aveva conosciuto Michelangelo durante un breve soggiorno romano (1538-42), rielaborò le idee del Maestro nel suo trattato Da pintura antiga, tracciando per la prima volta la figura del genio. Il Da Pintura Antiga, pertanto, si può considerare il solo trattato d’arte neoplatonico del Ri…

Educazione e Pederastia nell’Atene di Platone

2009

Platone e la logica dell'essere

2010

Mitä on musiikki?

1997

Ovia yhteiskuntatieteisiin

2012

Problemes epistemològics dels condicionants prelingüístics

1994

Les reflexions que segueixen se situen en les fronteres entre ontologia, epistemologia i filosofia del llenguatge. No pot sorprendre aquesta situació: el més habitual és que els problemes filosòfics siguen problemes fronterers o, dit d'altra manera, que la reflexió filosòfica situe sempre els seus problemes allà on més s'emboliquen. The object of this paper is to carry out a criticat anatysls of the epistemological foundations of those extralinguistic elements to which it is necessary to resort in order to give an account of communication, both intratinguistic and interlinguistic. The paint of view adopted is exclusively philosophical, within the field of problems of philosophy of language,…

'Diotiman erôs : tietäminen ja yksilöön kohdistuva halu Platonin

2015

Platonin dialogi Pidot kuvaa Sokrateen ja hänen juhlakumppaneidensa keskustelun Erôksen, rakkauden jumalan, ylistykseksi. Kirjalliselta muodoltaan rikkaan ja monivivahteisen dialogin puhujista Sokrates-hahmon asema on poikkeuksellinen. Hän lainaa mantineialaisen naisen Diotiman näkemyksiä – tämä on vihkinyt nuoren Sokrateen rakkauden saloihin. Vaikutusvaltaiseksi tulkinnaksi (analyyttisesti motivoituneessa) Platon-tutkimuksessa on muotoutunut käsitys, jonka mukaan rakkaus ei Platonilla voi kohdistua ihmisyksilöön, vaan sen todellinen kohde on kauneuden idea. Eikö yksilöiden väliselle rakkaudelle ole sijaa Platonin näkemyksessä? Onko Pitojen käsitys rakkaudesta torjuttava vanhentuneena tai f…